Cenšos izgnorēt pro – life murmulēšanu, bet šis aizķēra http://www.ir.lv/2014/3/4/pedejais-vards-2

Māmiņ, tēti – lai arī kurš no visiem tiem mūsu kaimiņiem tu nebūtu! Esmu piedzimis! Re, cik priecīgs un laimīgs es skraidu apkārt labdarības organizāciju sadāvinātās drēbītēs, ar kādu patiesu aizrautību un ēdu „Cento „ cīsiņus un citus ar mīlestību uzsildītus pusfabrikātus. Māmiņ, paldies tev, ka tieši uz divdesmit piecām sekundēm dienā tu velti man uzmanību, mīļi nobļaujot pisies-malā-kropli, un tad, aizejot uz točku pēc grādīgā, ilgi guli man blakus. Piedod, māmiņ, ja kādreiz traucēju dzert tev „Apinīti” ar Jāņonkuli, un neslēdz mani vairāk piepīpētā virtuvē par to, jo man uznāk klepus un pietrūkst gaisa. Māmiņ, tu esi man devusi vislabāko, kas man ir – dzīvību! Māmiņ, tas bija tik cēli. Tas nekas, māmiņ, ka man ir minimālā cerebrālā disfunkcija ir psihomotoras attīstības traucējumi, tu jau skoliņā nobastoji bioloģiju un nezināji, ka narkotikas grūtniecības laikā var man kaitēt. Cik jauki, māmiņ, ka tu, ieklausoties pro – life aktīvistos, izdomāji mani paturēt.

Teksta autore nav dzejniece un šobrīd domā par pro – life aktīvistēm. Tās māmiņas, grūtniecītes vai vienkārši Dieva apgarotas dvēselītes ar āboldatoru sēž siltā krēslā zem segas, dzer kakao ar maršmaloviem un spriež par izvēli situācijās, kurās nekad nebija nonākušās. Viņas cer, ka viņu teksti ietekmēs kādas sievietes izvēli – un tas reāli notiek. Tad no darba atnāk vīriņš, atnes algu, viņi pasūta uz mājām suši un mierīgi aiziet gulēt.

Reply · Report Post