Juristi Jānis Pleps un Edgars Pastars par latviešu suverenitātes ideju kā nevēlamu Latvijai:

Satversmes projekta 1.p. 2.d. minētais "latviešu tautas suverēnais valstiskums" raisa nopietnas pārdomas, ņemot vērā, ka 2.p. 1.d. tiek lietots formulējums, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kuru veido Latvijas pilsoņi". Šeit saduras divas suverenitātes idejas - nacionālā suverenitāte (latviešu tautas suverēnā vara) un tautas suverenitāte (Latvijas tautas suverēnā vara). Mūsdienu Latvijas apstākļos, ņemot vērā valsts iedzīvotāju etnisko sastāvu un vēsturiskās tradīcijas, nacionālās suverenitātes nostiprināšana konstitūcijā būtu nevajadzīga politiskā tuvredzība. Nacionālās suverenitātes ideja atrodas būtiskā pretrunā ar tautas suverenitātes ideju, un tā nevar tikt likta par galveno konstitucionālo kritēriju daudznacionālā valstī. Ja tiek atzītas kādas nacionāli etniskas kopības tiesības ietekmēt "augstākās varas politikas pamatnostādnes savu vitālo, eksistenciālo interešu un attīstības perspektīvu virzienā", tad pēc savas būtības suverēnā Latvijas tauta tiek sadalīta divās grupās - latvieši, kuriem pieder daļa tautas suverenitātes un visa nacionālā suverenitāte, un citas tautības Latvijas pilsoņi, kuriem ir tikai daļa tautas suverenitātes. Ja mēs gribam nacionālo suverenitāti, tad tautas suverenitātes ideja ir pilnīgi lieka. Nacionālās suverenitātes ideja visā pilnībā tika realizēta hitleriskajā Vācijā, kur visi pilsoņi tika iedalīti divās kategorijās: Būrger (etniskie vācieši, kuri bauda visas pilsoņu tiesības) un Staatsangehörige (pārējie pilsoņi, kuri pēc savas būtības nebauda pilsoņu politiskās tiesības un uzskatāmi tikai par pavalstniekiem iepretim īstajiem pilsoņiem). Demokrātiskā Latvijas Republikā pārspīlētam latviešu nacionālismam nav vietas, jo vēsturiski Latvijā ir bijis un būs daudznacionāls iedzīvotāju sastāvs. Latvijas valsts tika izveidota ar kopīgiem visu Latvijas iedzīvotāju pūliņiem, un tikai ar visu Latvijas valsts iedzīvotāju atbalstu Latvijas valsts tika atjaunota. Tieši šo iemeslu dēļ jau kopš pašiem Latvijas valstiskuma pirmsākumiem ir uzsvērta Latvijas tautas suverenitātes ideja, bet nav tikusi izmantota latviešu tautas nacionālā suverenitāte kā konstitucionāla ranga jēdziens. Demokrātiskā republikā visi pilsoņi ir vienlīdzīgi, un latviešu tautas suverenitātes ietveršana projektā neatbilst demokrātiskas republikas jēdzienam. Ir saprotama projektu autoru vēlme izpatikt nacionāli noskaņotajam elektorātam, tomēr ir bīstami, ka projektā paralēli figurē jēdzieni "latviešu tauta" un "Latvijas tauta". Ja Latvijas Republika ir latviešu tautas suverēnais valstiskums, tad - kā saprast 2.p. 1. un 6.d., kur noteikts, ka valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un tikai Latvijas tautai ir neatņemamas un suverēnas tiesības noteikt savas valsts iekārtu, pieņemt Satversmi. Kā redzams, projekta 1.p. un 2.p. ir domātas dažādas tautas, pie tam, lietojot jēdzienu "tauta", to nekonkretizējot, var rasties neskaidrības, kādu tautu autori ir domājuši- latviešu vai Latvijas tautu. Šie "tautu" jēdzieni nonāk savstarpējā pretrunā. Vai nu latviešu tautas suverenitāte tiks pakārtota Latvijas tautas suverenitātei, kas šajā projektā ir arī izdarīts, nosakot, ka latviešu tautas suverēnais valstiskums ir zaudējams, atņemams un ierobežojams Satversmē noteiktajā kārtībā. Bet kāpēc tad pamatlikumā jāietver diskutabls pamatprincips, kurš nav savietojams ar tautas suverenitātes ideju, kura ir vēsturiskā Latvijas valstiskuma stūrakmens?

• Ņemot vērā to, ka latviešu tautas suverenitātes ideja ir juridiski nepamatota, būtu nepieciešams svītrot no projekta teksta 6.p. 1.d. papildinājumu, ka valsts valoda ir "tās tautas valoda, kura savas pašnoteikšanās rezultātā izveidojusi Latvijas valsti". Nav saprotams, kāpēc šāds papildinājums ir nepieciešams, jo latviešu valoda kā bija, tā arī paliks valsts valoda. Vai tiešām satversmē pašsaprotamas lietas (valsts valoda) ir papildus jāskaidro pēc principa "Dubults neplīst"? Turklāt princips "latviešu tauta, kas savas pašnoteikšanās rezultātā izveidojusi Latvijas valsti" būtu jāizslēdz pilnībā no šī satversmes projekta. Milzīga pretruna jau iezīmējas pašā satversmes preambulā. Vai Latvijas Republikas tautas (resp., visu Latvijas Republikas pilsoņu neatkarīgi no viņu nacionālās piederības) mērķis ir uz visiem laikiem nodrošināt tikai latviešu tautas valstiskumu latviešu un līvu vēsturiskajā teritorijā? Vai preambulā ietvertā ideja ir savdabīga nacionālas valsts idejas uzvara Latvijā? Tā ir atkāpšanās no 1918.gada 18.novembra Latvijas Republikas pamatpostulāta, kuru proklamēšanas aktā definēja K. Ulmanis: "Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt ne apspiešanas, ne netaisnības". Tas būtu milzīgs solis atpakaļ no 18.novembra Latvijas, "pasludinot, ka Latvijai jābūt tikai valstij latviešiem", kas pēc savas formas ir prasība mainīt Latvijas valsts būtību.

Avots: Jānis Pleps, Edgars Pastars. Par Satversmes grozījumu projekta satversmību. Juridiskas piezīmes pie J. Bojāra publikācijas. "Jurista Vārds", Nr.9 (242), 2002.gada 7.maijs

Reply · Report Post