Aldis Lauzis · @AldisLauzis
5th Dec 2012 from Twitlonger
@VinetaPorina @DzintarsRasnacs @RaivisDzintars @Eglajs Arī Latvijai, ja tā iestājusies Eiropas Savienībā, droši vien agri vai vēlu savu nacionālo valūtu vajadzēs aizstāt ar eironaudu, kā to jau izdarījušas septiņpadsmit Eiropas Savienības valstis. Tāpēc mums atbildīgi (un pašiem, nevis pēc ārēja diktāta) jāizlemj, kā mēs Eiropas naudu sauksim. Būtu nožēlojami, ja vārdu «lats», kas mūsu apziņā saistās ar atgūto valstiskumu, nomainītu tāds diendienā lietotas naudas nosaukums, kas no tā atpaliktu pat pēc gramatiskajām īpašībām un īsti neiekļautos mūsu valodā. Mums kļūtu grūtāk sarunāties, norēķinoties par pirkumiem un veicot citus darījumus. Ciestu pašas latviešu valodas prestižs tās lietotāju acīs.
Ne jau katrs nelokāms vārds jūtami mazina valodas efektivitāti. Taču dienišķās naudas vārds noteikti pieder pie pirmajiem desmit, kuri nedrīkstētu būt nelokāmi, jo tas ne vien apgrūtinātu saprašanos, bet arī nevēlami ietekmētu valodas sintakses attīstību. Tie, kas aizstāv palikšanu pie nelokāmā «eiro» («euro»), parasti min vienkāršus teikumus (tādus kā «man ir trīs eiro»), kuri var radīt iespaidu, ka nelokāmībai tiešām nav nekādas vainas. Taču tikpat labi var apgalvot, ka satiksmes noteikumos nebūtu jāierobežo braukšanas ātrums, jo daudzreiz nekas slikts nav noticis, arī braucot 150 km stundā. Daudzās teikumu konstrukcijās var iztikt ne vien ar «eiro», bet arī ar «EUR». Tomēr daudz ir arī konstrukciju, kurās nākas laipot un lāpīties, pat mainīt domu, lai tā būtu skaidri izsakāma. Un, ja runātājs vai rakstītājs par šīm valodas lamatām neiedomājas, klausītājs vai lasītājs viņu nereti nesaprot vai pārprot. Kad latu vietā mēs visi sāksim norēķināties Eiropas kopīgajā naudā, nelokāms naudas vārds mazinātu latviešu valodas efektivitāti arī ikdienas runā. (Sk. * beigās.)
Ne jau izteiksmes kuplināšanai bankas savulaik izgudroja smagnējos «locījumus» ar palīgvārdu «valūtā». Sākumā parasti lietoja lokatīva un datīva aizstājējus «eiro valūtā» un «eiro valūtai», bet tagad retums nav arī nominatīvs «eiro valūta», jo ar šo divvārdu formu mēdz parādīt, ka raksta nevis par vienu eiru, bet par eirām. Vārdkopu «eiro valūtā» («euro valūtā») daudzviet sastopam arī ES konstitucionālā līguma latviskajā tekstā.
Gandrīz visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās Eiropas naudas nosaukumu loka tik daudz, cik vispār šajās valodās lietvārdus iespējams locīt. Loka un locīs, lai gan visās šajās valodās ir vairāk sintaktisko locīšanas aizstājēju (attiecīgu prievārdu, artikulu utt.) nekā latviešu valodā. Tātad mēs esam pēdējie, kas šajā ziņā varētu atļauties būt izņēmums.
Likt latviešiem atteikties no lietvārdu locīšanas būtu līdzvērtīgi tam, kā likt angļiem atteikties no daudzskaitļa galotnes –s un prievārdiem «for», «to», «in» un «into». Teikumā šie prievārdi lietvārdus iegroza līdzīgi tam, kā mūsu valodā tos iegroza datīva un lokatīva galotnes.
Visbeidzot, kas būtu jāizdara, lai mūsu valodnieki šādās diskusijās nebūtu tik bezpalīdzīgi un teorētiski neapbruņoti? Latviešu valodas institūts pēta valodu, tās vēsturi, pašreizējo stāvokli. Vai nevajadzētu arī pētīt un izlūkot valodas tuvākās un tālākās attīstības iespējas, salīdzinoši izgaismot, kādos aspektos mūsu valoda ir pārāka par citām valodām un kādos tai vajadzētu pamācīties no citām? Vai daudz vairāk nevajadzētu pētīt dažādu valodas konstrukciju efektivitāti no pašreizējās saziņas un turpmākās izdzīvotspējas viedokļa u. tml.?
++
* Pielikumā - daži teikumi (savulaik izkopēti vai izrakstīti no laikrakstiem): «aizdevumu varat saņemt eiro», «aktīvus un saistības pārceno eiro», «visas summas uzrādītas eiro», «dolāra kurss eiro», «eiro izsniegtie kredīti», «pārrēķināt eiro», «norēķināties eiro», «uzticēšanās eiro pieaug», «uzņēmuma akcijas cena latos pieauga par 0,93 procentiem, bet eiro – par 1,83 procentiem» (rītdien šos senos piemērus aizstāšu ar svaigiem un daudzveidīgākiem).