Imants Ziedonis "Tu esi piedraņķējis ģenētiku. Jaungada runa."
Ir dabas aizsardzības biedrība. Vai radīt vēl koku aizsardzības biedrību? Tāpat kā ir dzīvnieku aizsardzības biedrība?
Latvieši ir mūžam dzīvojuši koku sabiedrībā un mācījušies koku valodas. „Mežu gali gavilēja...” Kas vēl var pateikt, ja ne cilvēks, kam ir ģenētiski mantota sevišķa dzirde? No tēvutēviem mantota koda dzirde.
Zem ozola gulēt ir neomulīgi- tas šalc asi un paskarbi. Liepa ir vismīlīgākā, diendusu latviešu pagalmā gulēja zem liepām. Bērni, kas pusdienlaikā gulējuši zem liepām, izaug citādi. Viņi tālu klausās un skaisti domā: visā Latvijā ir liepas, smaga medus smarža līst lejup un siltā dienvidū guļ pagalmā, tek mazu upīšu gravās pa straumei, pāri zilām spārēm doņos un ziedošiem ūdensliniem. Bērzs ir muzikāli izglītotāks- dziesmu koks. Neviens koks tā nerunā kā bērzs- daudzvalodā, nepārtraukti mainīgā, katram vēja skārienam pieskanīgā. „Caur sidraba birzi gāju...” Tas jau nav tikai lapu apmatiena sidrabs. Tā ir arī tā īpatnā birztalas šalkoņa, ņirboņa, debesu čalojums. Te ir viss visā. Tīrā uztvere. Un ir jābūt sidrabam pašā, lai tas atsauktos birztalas sidrabā. Tikai tā tas notiek: kam, tam tiek dots. Tāds tādu atrod. Sasaucas sidrabs. Jūs esat uz viena viļņa garuma: koki, gaismas šalkas un lapu elpas. Viss ir netverams, gaisma vēl nav materializējusies, vēl nav notikusi. „Ne zariņu nenolauzu...” Viss ir vēl nematerializēts, plūstošs, brīvs un neaizskarams. „Būt’ zariņu nolauzusi...” Nu jā, tad viss kļūtu redzams. „Tad staigātu sudrabota.” Tad jūs ticētu gan. Tagad varat arī neticēt. Un domāt, ka tā tikai tāda dziesma. Par koku neaizskaramību, par dabas aizsardzību. Nu, protams, arī par to. Taču par sudrabu, par visur un visā esošo sidrabu. Kas parādās, kad pats tu esi sidrabs.
Nedabiska ir mūsu šodiena, kuras apkārt tik daudz sakropļotu, mocītu koku. Cik brutāla ir sanatoriju pilsēta Jūrmala ar saviem rētainajiem un svaiga plēsuma koka stumbriem! Cik nesavienojami ir dziedniecības saukļi un kultūras pilsētas statūti ar šo sakropļoto ainavu! Dzintari un Majori, un Dubulti ir sakropļoto koku geto, lēģeri, koncentrācijas nometnes. Un blakus šie lēģera saimnieki- komunālās saimniecības priekšnieki0 stjopkas un Edvardiņi, dūšīgie šoferi ivani un remontdarbu vadītāji Arnoldiņi. Kādi truli mūļi! Kādas stulbas acis! Kādi žurku zobi! Kādas cūku kājas! Kāda nedēļām nemazgājusies smirdoņa nāk no viņiem! Kāda tukša valoda! Nacionalitātes trūkums, dzimtatšķirību trūkums, nekatrā dzimte! Viņi to visu ir nograuzuši! Tie ar domāšanu benzīntalona plikumā! Tie ar starptautisko zagļu pasēm. Sādžu dzērāji, tagad ierēdņi, ierēdnes fūrijas, bufetnieces un partijas komiteju instruktores, ģimenes dārziņu skopuļi un pusaklais profesors, kam te būvē laboratoriju. Visi viņi te dzīvo, patērē, zog, rauš, sūta prom, atpūšas, klausās koncertus, dzer alu, neredz, neskatās, neievēro, nedzird, kā kliedz viņu sakropļotie koki. Katrs trešais! Katrs otrais, piektais, desmitais.
No kura brīža šī nežēlība ir kļuvusi tik ierast, ka pieņemta jau par normālu? No 1941.gada deportācijām? No staļiniskās skolas mācībām? No kara, no gestapo, no bērnunamiem, no skolotājiem, kas melo, no vecākiem, kas nemīl?
Kociņi mokās mūsu acu priekšā. Katru dienu. Stādījumi zem telefona un elektrības līnijām. Kāpēc tos stāda? Un kāpēc līnijas kopēji neņem nost visu koku, bet to apzāģē un sakropļo? Kāpēc nesatiekas divu ministriju „gestapovieši” un nevienojas par ētiku un estētiku, par darba kārtību?
Ābeļu stādījumi ceļmalās. Biju ceļumeistari, kas kopa kilometriem garus stādījumus. Tagad visus biedē svina oksīds ceļmalas produktus, bet vai esošie stādījumi, ziedošie ābeļkoki tāpēc vainīgi? Jelgavas-Rīgas šosejmalās ābelītes tā apšļakstītas ar ziemas sālsdubļiem, ka ceļa pusē jau sāls nodedzinātas. Neizgrieztas, krūmos ieaugušas.... Ja Šoseju ministrijas slepkavnieki to neredz, vai vietējo padomju tītarbikši arī to neredz?
Vecie, blīvie stādījumi alejās. Laiks izņemt katru otro koku visur, kur tie sāk jau cīnīties par vainaga telpu. Stādītāji, mazos kociņus stādot, nav rēķinājušies ar „pieaugošo koku” dzīvi, nav stādot iedomājuši. Nu koki nolemti cīniņam- mākslīgai, ne vairs dabiskai izlasei, piespiedu konkurencei. Tāda blīvuma alejā koks zaudē arī savu vainaga efektu.
Tā remontējami būtu visi Jelgavas-Žagaras šosejas apstādījumi. Jau Jelgavā, šosejas sākumā, ir desmitiem nokaltušu ceļmalas ozoliņu, elektriķu un telefonistu sakropļotas kļaviņas, papeles, kas blakusstādījumā ar ozoliņiem ir saņēmušās ātrāk un nu tos nomāc. Pie Svētes tilta savvaļā plešas vītolu grupas, bet jaunie atzaru stumbri drīz pārplēsīs pamatstumbru vecos dupeņos, kas visu laiku bijuši kopti un domāti tikai apzāģētam vasu vainagam. Tādā veida arī jāturpina viņus kopt!
Pie Tērvetes papeļu rindas jau pāraugušas savu rūpniecisko gatavību. Kāpēc nevienam mežrūpniekam tās- ah! brīnišķīgi ātraudzīgās – nu nevajag? Jelgavas-Žagares šoseja ir viena no retajām, kas apstādīta tik dažādām koku sugām: liepiņām, pīlādžiem, ozoliem, ābelēm, vītoliem, kļavām. Kāpēc ļaut šajās ceļmalās pārsvarā būt standartplānošanas laikos iestādītajai papelei?
Vai gribat vēl par koku mocībām? Kā dzīvus kokus ņem un noslīcina? Kur jaunbūvētie ceļi aizber notekas vai aizspiež ciet ar savu svaru zemūdens āderes, uzkrājas jauni dīķi, veidojas jauni purvi. Iet bojā meži veseliem nogabaliem. Kurš te ir cinisks, debils, korumpēts? Kurš te ir humānists, kurš komunists, kurš maita? Vai mežzinis, vai Kalnbērziņš, vai atkal Staļins? Pats bija atbraucis te mūsu koku mocīt? Atkal- divas ministrijas nav satikušas? Es gan neticu. Medībās viņi satiekas katru sestdienu, svētdienu. Un Padomju Savienībā mežu ir ļoti, ļoti daudz. 865 miljoni hektāru! (Un Saliņtēvs tā aizvainoti un rūgti nosmejas) Un pie visa var pierast. Arī pie tā, kā pasaulē ik gadus iet bojā tik lielas mežu platībās kā divas Latvijas. Katru sekundi – viena futbollaukuma lielumā. Taču šādi abstrakti skaitļi sirdi neaizkustina. Vairāk uztrauc šīs vardarbības tiešā klātbūtne. Ka tas notiek mūsu acu priekšā, manā acu priekšā! Bija karš, cirta kokus un ar visiem zariem vilka aiz mašīnām, saceļot putekļu mākoņus, kam jārada pretiniekā maldu ieskats par lieliem manevriem- ka šeit kaut kas gatavojas, ka spēkus pārsviež uz sapulcēšanās vietu. Tas bija karš, vardarbības laiks. Bet šodien? Kas liek tai govij žļāgt zem dižā koka? Kas liek šiem mašīneļļu liet zem koka? Zaļeniekos pie universālveikala divas nokaltētas liepas, pie mehāniskajām darbnīcām- divi beigti ozoli, pie lopu fermas arī beigti koki. Kāpēc tos nenozāģē? Neredz! Visā civilizētā pasaulē zina, ka līķi jāapglabā, visā pasaulē zina! Taču!
Ko tauta, darīsi tu ar šiem kropļiem? Ar kropliem kokiem, kropliem, akliem vīriem? Lien ārā tie no zaļumiem, ceļ mājas pelēkumā, ceļ tieši blakus ceļam – troksnī, smakās. Un putekļos ceļ saimnieki sev mājas. Kas viņiem liek tā darīt, kas tā māca? Kam viņi spītē, un kam viņi iztop?
Vai vecajam Indrānam viņi spītē vai saviem bērniem? Un kāda ir tā pasaule, ko šie kociņi mocītāji ir pieņēmuši par savējo? Kādam viltus manevram viņi vazā tos kokus aiz matiem, un kādu pretinieku viņi grib apmānīt?
Viņi paši sev ir pretinieki. Ar saviem pusšķībajiem stabiem, kuri kā dzērāji haotiski streipuļo visā Latvijas ainavā. Ar plukatu piebūvēm un piebūvītēm. Ar mazām, nabadzīgām siltumnīcu plēvju būdiņām. Ar nenokoptiem būvlaukumiem, kuru drazas un lūžņi piegāna apkārtni lielos tālumos. Ar lopu fermām, kuru virca tek ārā uz ceļa, viņu ladām un volgām pa riteņapakšu. Bet saimniecības centrā cementa kājceliņi, mētālstieņu vārti, cementa slieksnis, puķu dome cementa malām. Taisnība vien ir vecajam Robim pie ārsta.
-Kas kait, saimniek?
-Cements d....ā.
Muļķis tu esi, latviet! Un tavi gudrie izkauti. Kādam ir bijis svarīgi panākt, lai tu tāds izaudz. Noderīgs un paklausīgs. Akls un nedzirdīgs. Trenēts mazu dzīvību slepkavošanai. Lai kad nāks lielās dzīvības, tava roka nedrebētu.
Vai tad tu neredzi, ka tas ir viltus manevrs! Aiz tavas mašīnas vilktie koki saceļ putekļus tavās smadzenēs, un tu savu mūžu vairs neieraudzīsi sidraba birzi. Tu šo spēju pazaudēsi. Un bērniem būs grūti piedzimt brīviem. Bez tava truluma gēnos. Bērniem būs grūti izdzimt no tevis pa jaunam, atdzimt no tevis prom, atdzimt atpakaļ vecvectēvos. Tu esi piedraņķējis ģenētiku.
http://tl.gd/92hhd2
· Reply
Report post (?)
